— Madara, atkal viņa. — Roberts nočukstēja, lūkojoties actiņā. — Stāv ar kaut kādu trauciņu
Es sastingstu virtuvē ar kafijas tasi rokās. Zvans atkārtojās — uzstājīgs, garš.
— Never vaļā, — es ātri noteicu. — Izliksimies, ka mūsu nav mājās.
Mēs saskatījāmies un sastingām kā vainīgi skolēni. Aiz durvīm atskanēja klusa paklepošana, čību švīkoņa, un pēc tam attālinošies soļi.
— Fūū, — vīrs izpūta gaisu. — Domāju, ka neaizies.
Es piegāju pie durvīm un piesardzīgi ieskatījos actiņā. Kaimiņiene jau bija pazudusi aiz kāpņu pagrieziena, bet uz paklājiņa pie mūsu durvīm stāvēja plastmasas konteiners ar zīmīti: “Mīļie, izcepu jums pīrāgu ar ķiršiem. Labu apetīti! Jūsu Ausmas tante.”
— Robert, viņa tik un tā to atstāja, — es nogurusi noteicu, verot vaļā durvis un paņemot trauciņu.
Trīs mēneši
Pagājuši tieši trīs mēneši, kopš mēs ievācāmies šajā dzīvoklī vecas paneļu mājas piektajā stāvā, un mūsu kaimiņiene no augšstāva ir kļuvusi par īstu pārbaudījumu. Ik pēc divām trim dienām Ausma kāpa lejā pie mums ar kārtējo cienastu: te pīrāgu, te pīrādziņiem, te pankūkām vai sacepumu. Sākumā tas šķita mīļi. Mēs ar Robertu tikko bijām pārvākušies no īrēta vienistabas dzīvokļa nomalē uz savu divistabu dzīvokli gandrīz centrā. Hipotēka bija nepavelkama, bet mēs priecājāmies par katru kvadrātmetru. Un, kad vecā sieviete pirmajā dienā pieklauvēja pie mums ar pīrāgu, mēs to uztvērām kā labu zīmi.
— Labdien, dārgie! — viņa toreiz smaidīja. — Esmu Ausma, dzīvoju virs jums. Redzēju, ka ievākušies jauni iemītnieki, nolēmu iepazīties. Izcepu ābolu pīrāgu, nogaršojiet.
Mēs uzaicinājām viņu uz tēju, aprunājāmies. Viņa izvaicāja par mūsu darbu, plāniem, sapņiem. Šķita, ka viņa patiesi interesējas. Roberts strādāja par programmētāju, es — par dizaineri nelielā studijā. Ausma uzmanīgi klausījās, māja ar galvu, smaidīja.
— Cik jūs esat malači, — viņa atkārtoja. — Tik mērķtiecīgi, gudri.
Bet pēc tam vizītes kļuva biežākas…
Sieva atstāja mani vienu ar bērniem un aizbrauca uz nedēļu komandējumā – kā mēs “izvilkām” šo nedēļu
Kaimiņiene nesa cepumus divas reizes nedēļā, vēlāk trīs. Zvanīja pie durvīm agri no rīta brīvdienās, kad mēs gribējām izgulēties. Pārtvēra mūs kāpņu telpā, uzsāka garas sarunas par laikapstākļiem, par veikaliem, par to, cik smaga dzīve ir pensionāriem.
— Jūs laikam uz vasarnīcu pošaties? — viņa jautāja, lūkodamās acīs. — Bet varbūt drīz brauksiet atvaļinājumā?
Es iemācījos atbildēt izvairīgi, bet Ausma tik un tā atrada iemeslu aizturēt mūs vēl uz desmit minūtēm. Kādu vakaru, kad atgriezāmies no pārtikas veikala, viņa mūs gaidīja uz kāpņu laukumiņa ar biešu zupas katlu.
— Izvārīju daudz, pati neapēdīšu, — viņa sniedza mums katlu. — Paņemiet, lūdzu. Tas taču ir tik garšīgs.
Roberts paņēma, pateicās. Mājās mēs klusējot ielikām zupu ledusskapī, kur jau stāvēja trīs neaiztikti konteineri ar iepriekšējiem cienastiem.
— Madara, tas jau ir par daudz, — teica vīrs. — Es saprotu, viņa ir vientuļa, bet šī ir kaut kāda uzbāzība.
— Varbūt viņai vienkārši nav ar ko parunāt?
— Tad lai atrod sev vecumam atbilstošas draudzenes, — Roberts aizkaitināts aizvēra ledusskapja durvis. — Nevis vajā mūs ar šiem pīrāgiem.
Vārds “vajā” skanēja skarbi, bet es nevarēju nepiekrist. Ausma tiešām uzvedās dīvaini. Viņa it kā novēroja mūs: vienmēr zināja, kad mēs dodamies uz darbu un kad atgriežamies. Vairākas reizes es pamanīju, kā viņa izskatās pa savām durvīm, kad mēs ejam garām.
Mēs sākām izvairīties no tikšanās. Kāpām pa kāpnēm klusāk, klausījāmies, vai neveras viņas durvis. Pārtraucām atbildēt uz durvju zvaniem, ja caur actiņu redzējām viņas mazo augumu ar kārtējo trauciņu.
— Jūtos kā pilnīgs muļķis, — Roberts reiz atzinās, kad sēdējām tumsā virtuvē, gaidot, kamēr kaimiņiene aizies no mūsu durvīm. — Pieauguši cilvēki, bet slēpjamies no omes.
— Es arī, — es nopūtos. — Bet ko darīt? Ja pateiksim tieši, viņa apvainosies.
— Bet varbūt tā vajag? — Roberts paskatījās uz mani. — Pateikt pieklājīgi, bet stingri, ka mēs novērtējam viņas rūpes, bet mums ir neērti pieņemt tik daudz cienastu?
Es pakratīju galvu.
— Nevaru. Iedomājos, cik ļoti viņa noskumst.
Ja mani viesi izdara kādu no šim lietām, es viņus ciemos vairs neaicinu
Lasi vēl: Atgriezos pēc lietussarga un dzirdēju, kā mans vīrs runāja par mani ar savu māsu – negaidīju, ka tā
Patiesībā es vienkārši baidījos no konflikta. Bērnībā mani mācīja būt pieklājīgai pret vecākiem cilvēkiem, nerunāt pretī, būt pieklājīgam. Un tagad es sēdēju tumsā savā virtuvē, izvairoties no gados vecas sievietes, kura gribēja mūs pabarot.
Situācija kļuva saspringta
Kādu rītu, kad steidzos uz svarīgu tikšanos ar pasūtītāju, Ausma mani noķēra pie kāpņu telpas.
— Madariņ, mīļā, pagaidi. — viņa steidzīgi kāpa lejā pa pakāpieniem, turoties pie margām. — Es tev pankūciņas sacepu, ar biezpienu.
— Ausmas tante, paldies, bet es ļoti steidzos, — es mēģināju atkāpties.
— Tikai minūtīti. — viņa sniedza man maisiņu. — Paņem, lūdzu. Tās vēl siltas, es speciāli piecēlos agrāk.
Viņas acīs bija tik daudz cerības, ka es mehāniski paņēmu maisiņu.
— Paldies, — es nomurmināju un, negaidot sarunas turpinājumu, izskrēju no kāpņu telpas.
Visu dienu mani mocīja sirdsapziņa. Bet vakarā Roberts man sarīkoja īstu brāzienu.
— Madara, kur tu biji? Es tev desmit reizes zvanīju.
— Telefons bija uz kluso režīmu, tikšanās ievilkās, — es taisnojos. — Kas noticis?
— Tā tava Ausma klauvēja pie mums stundu. Veselu stundu. Es sākumā nevēru vaļā, pēc tam neizturēju, atvēru durvis. Viņa atnesa zupu, jautāja, kāpēc tu pankūciņas no rīta nepaņēmi pie kāpņu telpas. Es teicu, ka paņēmi. Viņa saka: “Nē, es redzēju, Madariņa tās iemeta urnā pie mājas.”
Es sastingstu.
— Viņa man sekoja?
— Acīmredzot, jā, — Roberts apsēdās uz dīvāna, berzējot deniņus. — Madara, tā vairs nav vienkārši vientulība. Tā ir kaut kāda neveselīga piesaiste. Man šķiet, mums laiks parunāt ar dežuranti. Varbūt viņai ir radinieki, kuriem var paziņot?
“Viņi atkal neko neatnesa. Ne konfekti vai puķes, bet es tik daudz izdarīju” sūrojās māte
Nākamajā dienā es speciāli neaizkavējos pēc darba un iegriezos pie dežurantes. Gaida, sieviete ap piecdesmit sēdēja savā kambarītī un minēja krustvārdu mīklu.
— Labvakar, — es sasveicinājās. — Vai drīkst jūs uz minūtīti?
— Nāciet iekšā, — viņa nolika žurnālu. — Kas noticis?
Es neērti mīņājos no kājas uz kāju.
— Tas ir saistībā ar Ausmu no sešdesmit otrā dzīvokļa. Viņa… vispār viņa ļoti bieži nāk pie mums, nes ēdienu, seko mums. Mēs negribam būt nepateicīgi, bet tas kļūst uzbāzīgi. Varbūt viņai ir bērni vai mazbērni, kuriem vajadzētu paziņot?
Gaida paskatījās uz mani ar ilgu skatienu, pēc tam smagi nopūtās.
— Sēdieties, meitēn. Es jums tagad kaut ko pastāstīšu.
Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Viņas tonī bija kaut kas satraucošs.
— Ausmai bija dēls, — sāka dežurante. — Artis. Labs puisis, strādāja IT uzņēmumā, par programmētāju. Apprecējās pirms kādiem četriem gadiem ar meiteni Madaru, skaistule bija, dizainere.
Es nodrebēju.
— Dzīvoja viņi jūsu dzīvoklī, kuru Artim Ausma nopirka par saviem iekrājumiem. Remontu paši taisīja, mēbeles izvēlējās. Jauns pāris, tik laimīgi. Ausma viņus bezgala mīlēja, visu laiku kaut ko cepa, vārīja, rūpējās.
Gaida apklusa, pētot savas rokas.
— Kas notika? — es pačukstēju, lai gan jau nojautu atbildi…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
